Turpinot atskatīties uz šajā gadā paveikto, īpaši priecājamies, ka matemātikas skolotāja Pētera Zariņa darbs ar 7. – 12. klašu skolēniem atzinīgi novērtēts viņam pieškirot Siguldas novada pašvaldības Gada balvu izglītībā 2020.
Piedāvajam nelielu interviju ar Pēteri Zariņu.
Šogad saņēmāt “Gada balvu par darbu ar skolēniem no 7. līdz 12. klasei”, ko tā nozīmē jums kā skolotājam?
Droši vien nav daudz tādu pedagogu, kuri no sākta gala gribējuši kļūt tikai un vienīgi par skolotājiem. Arī man tā izvēle nebija viegla. Nu šī balva dod tādu kā pārliecību, ka varbūt neesmu galīgi aizšāvis garām.
2. Kas, Jūsuprāt, ir sarežģītākais un kas sniedz gandarījumu, strādājot ar mūsdienu skolēniem 7.-12. klasēs?
Man ir laimējies ar to, ka mācu matemātiku – zinātni, kas nemainās, mainoties sabiedriskajai iekārtai vai valdībai.
Par balvu lielāku gandarījumu sagādā skolēnu panākumi. Mani skolēni ir ar labiem rezultātiem piedalījušies 3 reizes vissavienības olimpiādēs un 5 reizes pasaules olimpiādēs. Daudz godalgoto vietu Latvijas mērogā. Par to ir patiess prieks un patīkami ir strādāt ar tiem, kuri velta savu brīvo laiku, lai
paņemtu to ko es viņiem spēju dot.
paņemtu to ko es viņiem spēju dot.
Ir interesanti strādāt, kad skolā ienāk kas neredzēts, pārsteidzošs. Astoņdesmito gadu otrajā pusē skolā parādījās pirmā datorklase. Salīdzinot ar šodienas iespējām tas nebija nekas dižs. Toties kas tā bija par interesi! Parasti entuziastu baru dzinu ārā ap septiņiem vakarā. Atceros, ka reiz piektdienas vakarā piedraudēju, ja tūlīt neatstās datorklasi, ieslēgšu līdz pirmdienai. Un šie bija gatavi ar lielāko prieku palikt. Interesanti bija, kad skolā parādījās tāds neredzēts brīnums, kā interaktīvā tāfele. Katrs to gribēja izmēģināt. Daži zīmējumi man vēl joprojām glabājas. Es tad strādāju ar klasi, kurai nebija matemātikas novirziena. Taču skolēni ar prieku nāca uz matemātikas stundām un bija arī labi rezultāti.
Skolēni mainās, tāpat kā mēs visi, līdzi apkārtējai pasaulei, kas šajā laikā piedzīvo milzīgas un straujas pārmaiņas. Skolēni ir kļuvuši drošāki, pārliecinātāki, ar labākām svešvalodu zināšanām. Mācās ne tikai skolā. Vairāki mani skolēni ir patstāvīgi internetā apguvuši programmēšanas prasmi. Ir lietas, ko skolēni tagad izprot un var izdarīt bez problēmām. Bet to mēs parasti uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Toties pamanām un sūrojamies par lietām ar ko skolēns vairs netiek galā. Ja agrāk cilvēki no galvas atcerējās daudzus telefona numurus, norunāja tikšanos un atcerējās sarunāto laiku, tad tagad pēc tādām lietām vairs nav nepieciešamība. Skolēnu galvas necenšamies piebāzt ar faktiem, bet mācām atrast nepieciešamo informāciju, analizēt to, domāt, izdarīt secinājumus. Matemātikā formulas nav jāmācās no galvas, pat eksāmenā tiek iedotas formulu lapas. Un te nu rodas problēma. Atmiņa netiek trenēta. Formulu var sameklēt, bet, ja skolēns neatceras jēdzienus, figūru īpašības, standartuzdevumu risināšanas algoritmus, kā gan lai viņš varētu kaut ko izdomāt un kā izklāstīt savu domu. Einšteins gan esot teicis, ka relativitātes teoriju atklājis savu slikto fizikas zināšanu dēļ. Bet, ja palūkojamies uz viņa populārāko portretu, tad jādomā, ka tas jau bija tikai joks. Labs skolotājs ir tas, kurš prot panākt, lai iemācīto skolēns atcerētos vēl arī pēc kārtējā kontroldarba un prastu to izmantot citu priekšmetu stundās vai olimpiādēs.
3. Kādas, Jūsuprāt, ir būtiskākās mācību procesa atšķirības, mācot skolēnus klātienē un attālināti?
Nu būtiskākā atšķirība ir tā, ka mācot attālināti nevaram viens otru saost, pagaršot un apčamdīt, jo redzēt un dzirdēt jau varam abos gadījumos. Grūti būtu mācīt suņus, jo tur nu gan bez ožas, garšas un pieskaršanās laikam nekādi neiztikt.
Vajadzība pēc fiziskās tuvības varbūt vairāk ir ieradums nekā objektīva nepieciešamība. Bet pieradumam ir liela nozīme un tas, protams, rada diskomfortu. Pēc psihologu pētījumiem mēs lielu daļu informācijas uztveram no žestiem, bet tagad tie paliek neredzami.
Attālinātās mācības liek apgūt jaunas lietas gan skolēniem, gan skolotājiem. Skolotāji meklē iespējas, kā piedabūt skolēnus mācīties, skolēni savukārt apgūst jaunus veidus, kā apšmaukt skolotājus.
Matemātikas valoda ir pilna ar formulām un zīmējumiem. Ar interaktīvas virsmas palīdzību šādu informāciju varam nodot skolēniem. Diemžēl pretējā virzienā tas nesanāk – nevaram saņemt ātru atgriezenisko saiti, jo skolēniem nav šādas skārienjūtīgas virsmas. Viedais telefons ir par mazu matemātisko risinājumu pierakstam. Veidot formulas un zīmējumus datorā būtu pārāk lēni. Atliek rakstīt uz papīra, nofotografēt un atsūtīt. Tas aizņem vairāk laika gan skolēniem, gan skolotājam. Skolēnam jākļūst patstāvīgākam, atbildīgākam par savu izglītību.
4. Ko Jūs novēlat saviem kolēģiem, īstenojot attālināto mācību darbu?
Novēlu zinātkārus, čaklus un godīgus skolēnus, tad jau skolotāji bez grūtībām un ar prieku atradīs īstās metodes.
2 thoughts on “Gada balvas izglītībā ieguvējs – skolotājs Pēteris Zariņš”
Comments are closed.