10. b klases skolēns literatūrā sakomponē skaņdarbu

Stāsts (vai pasaka) par to, ja uzdevums ir tāds, ka pirmajā brīdī šķiet “crazy” un esi spiests domāt “ārpus kastes vai ārpus rāmjiem”

Tas notika nevis sensenos laikos un aiz trejdeviņām zemēm, bet gan tikko – februārī un martā – un mūsu skolā, kad 10.a/b/c klases literatūrā vispirms analizēja, vērtēja tēlus no R.Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls”, bet tad – saņēma uzdevumu, izmantojot iepriekšējo izpētes materiālu, veidot šo tēlu vizualizāciju, atklājot tos gan asociatīvi, gan caur simboliem. Tas vēl nebūtu nekas, ja nemulsinātu darba izpildes formāts… jebkādā materiālā, jebkādā formā…

Tajā brīdī 10.klašu katliņš sāka vārīties, un trešais tēva dēls – šajā gadījumā pazudušais dēls un viss pārējais lugas personāžs – tika sūtīts gandrīz vai dillēs. Ak, vai! Ko nu? Sacerēt protesta vēstuli ļaunajai raganai (skolotājai) vai tomēr ķerties pie uzdevuma izpildes? Domāts – darīts! 

Kā jau katrā pasakā, risinājumi bija visdažādākie. Bija gan gudrais tēva dēls, kas, vecāku atbalstīts, tomēr izmēģināja laimi petīcijas rakstīšanā, sak, lai ragana tomēr paskaidrojot, kāda šim uzdevumam jēga un ko “mēs īsti no tā iemācāmies, jo es un mani vecāki nesaskatām jēgu šādiem uzdevumiem”. 

Bet bija arī čaklās mātes meitas un apņēmīgie tēva dēli, kas ar degsmi metās darbā iekšā, lai vizualizētu vienu literāro tēlu. Tika strādāts gan ar auduma gabaliem, dzijām un diegiem, tika šūts, līmēts, tika no koka pagalēm ar dažādiem kokapstrādes rīkiem un nažiem grebtas gan tiešas, gan abstraktas figūras, un no visneiedomājamākajiem materiāliem – stieplēm, āķiem, lego klučīšiem, tukšām limonādes pudelēm, salmiem un pat spilveniem… visu pat nenosaukt – tika radīts tas, ko katrs šī darba autors iecerējis, lai atklātu savu interpretāciju tēla vizualizācijai. 

Taču tad, kā jau visās pasakās, gadījās NOTIKUMS, kas radīja brīnumu un pārsteigumu visiem, kuri beigās redzēja MATĪSA URBANOVIČA, 10.b klases skolnieka, darba rezultātu. Matīss stāsta, ka sākumā strādājis bez īpašas degsmes, izveidojot sava tēla vizualizāciju no papīra, taču… tad bija brīvlaiks, bet darbs jāaizstāv tikai pēc tā. Laikam jau tieši brīvā nedēļa atraisīja viņā īsto noskaņojumu, jo beidzot varēja darīt to, kas pašam patīk (taisnības labad jāsaka gan, ka tāds jau no pirmā brīža bija darba uzdevums – strādāt tā, lai pašiem prieks – eksperimentēt, ļauties, darboties ar tādiem materiāliem un veidot tādu formu, kas katru “uzrunā”). Un tā Matīss esot sapratis, ka darba pirmais variants “esot galīgi garām”, un viņš sāka darīt to – nezin ko, meklēt to – nezin ko, kamēr rezultātā – sakomponēja skaņdarbu. 

Tad nu ar Matīsa atļauju iepazīstinām ar viņa veikumu. Tālāk Matīsa stāstītais sava darba prezentācijā, kas, protams, notika tiešsaistē:

 “Analizēju Roplaiņa tēlu. Kāds ir Roplainis manā skatījumā – to atklāj šis skaņdarbs, kurā centos atklāt, kā mainās Roplaiņa domas un emocijas lugas gaitā. Skaņdarbs ir 3 daļās (varēs saprast, kad tās nomainās), iesaku uzvilkt austiņas: 

1.daļa. Roplainis atgriežas no slimnīcas un uzzina par dēla “savārītajām ziepēm”. Mūzikā dominē dusmas un vilšanās. 

2.daļa. Tēvs ar dēlu salabst. Miers.

3.daļa. Atskan šāviens – Roplainis nošauj Krustiņu. Šoks un izmisums.

Es izveidoju arī vāku (attēlā) diskam vai platei, vai vienkārši fonam, kas rādītos telefonā, kad dziesma skan.

Kompaktdiska vāciņa dizainā iekļāvu šādus elementus – simbolus, kas raksturo un atklāj Roplaini:

 

  • zvaigzne – tiekšanās pēc pārmaiņām, ticība;
  • hantele – smagums uz pleciem;
  • lelle – Roplainis; 
  • striķis – savieno visus elementus.

 

Šī darba noslēgumā varu secināt, ka Roplaiņa tēlā varēju novērot daudz rakstura iezīmju, kuras R.Blaumanis galvenokārt atklāj darbībā. Roplaiņa tēlā dominēt tādas iezīmes kā dāsnums, ietekmīgums, gudrība. Bet šajā radošajā darbā – skaņdarbā – es centos parādīt savas emocijas, kad iejutos Roplaiņa tēlā. Vispār – man bija riktīgi interesanti veidot šo darbu, es gribētu, lai tādu ir vairāk.”

Un te saite uz skaņdarbu

Kā jau visās pasakās, arī šajā viss beidzās labi, jo darbu prezentācijās lielākā daļa jauniešu, ne tikai Matīss, atzina, ka strādāt bijis “riktīgi interesanti”, tika radīti daudzi neparasti darbi, par spīti vai par laimi tam, ka jādomā bija “ārpus kastes”; rezultātā daudzi atraduši tieši to, ko pirms tam pat nebija domājuši – pārsteigumu un gandarījumu par savu darbu. 

Un tā viņi – 10.a/b/c – dzīvo laimīgi vēl šobaltdien… 

Pasaku pierakstīja Inta Janule, 

10.a/b/c/ klases latviešu valodas un literatūras skolotāja