Atkritumi, vēsture un lāzertags 8.b klases ekskursijā

Došanās mācību ekskursijā ikvienai klasei ir piedzīvojums, jo diena sākas un beidzas neierasti.  Diezgan lietainā 11.oktobra rītā savā ekskursijā devās arī 8. b klase. Autobusā vietas bija tik daudz, ka katrs skolēns varēja sēdēt savā solā. Un tā arī darījām. Tas gan netraucēja sarunāties un pat uzdziedāt visiem kopā. Pirmais mūsu apskates objekts bija “Getliņi EKO” – vieta, kur nogādā atkritumus un audzē gardos Getliņu tomātus un gurķus. Lai gan atradāmies izgāztuvē, kur vajadzētu būt nepatīkamai smakai, tomēr šeit viss bija tīrs un sakopts.

Pat milzīgais atkritumu kalns, ko redzat mums fonā, ir īpaši apstrādāts, tāpēc ne plastmasas maisiņi, ne cita draza pa gaisu nelido.

Getliņos strādājošie cilvēki ir patiesi sava darba entuziasti, jo ir izdomājuši, kā ar baktērijām attīrīt ūdeni, kā izmantot atkritumu radīto gāzi un siltumu, kā izmantot aitu “darbaspēku”. Viņu nākotnes plāni ir grandiozi un pat neticami, piemēram,  viņi grib atvērt muzeju, kurā būs ne tikai priekšmeti, bet arī smakas, viņi grib atvērt iekonservētos atkritumus un apstrādāt tos, turklāt … viņi grib audzēt kādu īpašu augu (kādu? – aizbrauciet ekskursijā paši vai pajautājiet 8.b klasei!).

Attēlā: 8.b klase klausās “Getliņi EKO” atraktīvā un smaidīgā ekskursijas vadītāja Naura Vējoņa stāstījumu. (Jā, viņš ir bijušā prezidenta dēls)

Pēc tik izzinošas un patiesi interesantas sarunas devāmies pusdienot Hesburger ēstuvē. Gan man (klases audzinātājai), gan mūsu skolas psiholoģei Intai Kursītei patīkams pārsteigums bija no darbiniekiem saņemtā uzslava. Viņi teica, ka mūsu bērni ir ļoti kārtīgi. Prieks, ka Siguldas Valsts ģimnāzijas skolēni prot uzvesties sabiedrībā un nedara kaunu ne savai ģimenei, ne skolai.

Šādā priecīgā noskaņojumā devāmies uz Salaspils memoriālu,  vietu, kur norisinājušies traģiski vēstures notikumi. Pagātne un tagadne, skumjas un jautrība – tā mijas mūsu šodienas emocijas.

“Aiz šiem vārdiem vaid zeme” – vēsta uzraksts pie ieejas. Savulaik Salaspilī ir bijis nacistu režīma cietums.  Muzeja darbiniece mums izstāstīja, ka par šo ieslodzījuma vietu vēlāk padomju režīms ir radījis ļoti daudz melu. Jā, te nav bijis kūrorts, bet cietums, taču cilvēki nav izcietuši tādas mokas un pazemojumus kā daudzās citās nacistiskā režīma nometnēs, piemēram, Aušvicā vai Buhenvaldē.

 Diemžēl Salaspils nometnē ir bijusi arī baraka bērniem. Viņu vecāki kara laikā bija pretojušies pastāvošajai varai, ieslodzīti vai gājuši bojā. Muzeja fotogrāfijā bija skumji redzēt bērnus ar lellēm rokās, bet cietumā. Vēstures lappuses bieži vien ir traģiskas, tieši tāpēc bērnu barakas vietā cilvēki joprojām noliek rotaļlietiņas.

Salaspils memoriāls nav tikai vēsturiska vieta, tas ir nozīmīgs arī ar savām skulptūrām un muzeja ēku, kas ir unikāls arhitektonisks kopums.

Lai ekskursija nebeigtos uz skumīgas nots, devāmies izklaidēties Salaspils tuvumā esošajā peintbola parkā “Jugland”, kur komandās varējām uzspēlēt lāzertaga spēli. Tas ir tik labi, ka karš un šaušana mums ir spēle, nevis baisa ikdiena!

Lai gan mums, siguldiešiem, pašu lāzertags liekas labāks, arī salaspiliešu spēlei nav ne vainas. Viņu humora pilnais instruktors Dima mūs spēja gan disciplinēt, gan uzjautrināt. Kā gan var neklausīt cilvēku, kurš saka: “Pupsiki, klausieties!”

Tāda bija mūsu ekskursija rudenī. Daudz ko uzzinājām, kaut ko nesapratām un varbūt šo to centīsimies saprast nākotnē. Tomēr 8.b klases lielākais ieguvums bija ilgas un jautras savstarpējas sarunas dzīvē, nevis sarakstē. Tas ir vislabākais kopā būšanas veids.

Visu redzēto un piedzīvoto uzrakstīt nevar. Brauciet ekskursijās arī jūs!

8.b klases audzinātāja Iveta Celmiņa